ZIŅAS

Annijas stāsts par brīvprātīgā darba projektu “Footprints” Portugālē
Annijas stāsts par brīvprātīgā darba projektu “Footprints” Portugālē

   Savu brīvprātīgā darba projektu veicu Portugālē, valstī, kura manā dzīvē ir bijusi ļoti īpaša, pirms dažiem gadiem Erasmus studiju ietvaros jau nodzīvojos tur 10 mēnešus, un, tiekot apstiprinātai šim projektam, sapratu, ka pienācis laiks uz brīdi tur atgriezties (un mazliet arī aizmirsties) vēl uz pusgadu.

   Katra reize, kad pametu māju komforta zonu un laižu pasaulē lielus un mazus piedzīvojumus meklēt, ir bailīgi, aizraujoši izaicinoša. Ir grūti un ir viegli. Trāpās dienas, kad ir sāpīgi, bet tās tiek atsvērtas ar skaistiem skatiem, interesantām sarunām un jautriem kurioziem. Lai kā arī būtu gājis, tas vienmēr ir bijis tā vērts, jo katra reize ļauj vairāk iepazīt pasauli un atklāt ko jaunu par sevi.

   Lai arī projektam uz kuru devos, diemžēl vienu pēc otras sanāca sniegt vairākas vilšanās, centos kaut ko mācīties no katras piedzīvotās situācijas un fokusējos uz lietām, kuras man sagādāja prieku. Skarbās dieniņas darījušas mani dzīvesgudrāku par cilvēku uztveres dažādībām un kulturālajām īpatnībām. Kā vienu no spēcīgākajiem šādiem pārdomu atklājumiem varu dalīties ar savām bailēm no strīdiem. Sapratu, ka dzīves gaitā attīstītās bailes no paceltas balss pret sevi ir ļāvušas citiem nepelnīti viegli kāpt man uz galvas.. Domāju, ka to ietekmējusi arī kultūras mentalitāte, esot attiecīgajā vidē, daži dienvidnieki, parādot savu temperamentu, mani reizēm spēja ļoti izsist no sliedēm. Es nerunāju par ziepju operu cienīgu karstasinību ar mantu mešanu laukā pa logu, papildinātu kliedziniem, lai nekad vairs nerādos. Taču salīdzinājumam izdomāju piemēru par gājienu uz tirgu: Portugālē vismaz viens no pārdevējiem uzskatīs par vajadzīgu konstanti skaļi paziņot, ko un par cik viņi pārdod savas lieliskās preces, savukārt Latvijā šāda uzvedība pārdevējiem nav raksturīga, un ļoti iespējams pircējus šādi tikai aizbiedētu. Kad pacelta balss un emocionāli ekspresīva uzvedība ir ierasta lieta, tā izpaužas arī strīdos un citās ikdienišķās situācijās.

  Runājot par lietām, kuras sagādāja man prieku, iekļaujas jauni draugi un paziņas no dažādām zemēm, valodas barjeras pārvarēšanas uzvaras, pārgājieni burvīgajās Azoru salās, portugāļu Jāņu svinēšana, kulinārijas baudīšana, nopietnas fado un smieklīgas pimbas melodijas, visādi koncerti un festivāli, saulrieti jūrā un saullēkts no klintīm, mīļu vietiņu atklāšana Porto, dejas ap ugunskuru cumbia mūzikas pavadībā, centieni mācīt citiem savu dzimto valodu, meditācija mežā ar skatu uz Geres ezeru, iepazīšanās ar Porto dzīvojošām latviešu zeltenēm, labas vakariņas vecmodīgas viesnīcas pēdējā stāvā, spontāns brauciens vienatnē ar nakts autobusu uz Portugāles dienvidiem, lai nedēļu vazātos apkārt pa Algarves reģionu.. un tā tālāk. Un tā joprojām.. 

Annija Gancone